Mežciema vēsture

Mežciema nosaukums radies tā mežainās apkārtnes dēļ, savukārt Biķernieku vārdu skaidro ar zvejnieku ģildi vai biškopību. Apkaime attīstījusies jau no 16. gadsimta, kad veidojās pirmās sētas un draudze, vēlāk – muižas un apbūve. 20. gadsimtā teritorijā izveidojās daudzstāvu mikrorajons, un mūsdienās Mežciems turpina attīstīties, saglabājot liecības par savas vēstures dažādajiem posmiem.

Mežciema nosaukums saistāms ar vietas atrašanās vietu – to no trīs pusēm ieskauj meži, tādēļ tā nosaukums burtiski nozīmē ciems mežā. Mūsdienu Mežciemu veido divi mikrorajoni – Mežciems un Biķernieki (Biķeri) [1][3].

Ir vairākas versijas par Biķernieku nosaukuma izcelsmi. Viena no tām vēsta, ka 16.–17. gs. mijā vietējie zemnieki bija izveidojuši savu zvejnieku apvienību – ģildi, kuras atribūts bija amata biķeris. No šī simbola, iespējams, cēlies arī Biķernieku nosaukums. Rīgas rāte šo ģildi likvidēja 1672. gadā [1]. Pēc citas versijas – 1349. gadā teritorija saistīta ar biškopību un vietvārda izcelsmi no bitēm [1][4].

Apkaime bijusi apdzīvota jau ap 16. gadsimtu, par ko liecina senākie apbedījumi kapsētā pie Biķernieku baznīcas. Biķernieku draudze sāka veidoties 17. gs. vidū (vai nedaudz agrāk). Pirms tam pilsētas lauku novada iedzīvotāju garīgo aprūpi veica Rīgas Sv. Jēkaba, bet vēlāk Rīgas Sv. Jāņa baznīcas mācītāji. 1764. gadā pieņemts lēmums par jaunas baznīcas celtniecību; dievnams iesvētīts 1766. gada 1. oktobrī. No 1766. līdz 1769. gadam par vācu draudzes mācītāju tur kalpoja ievērojamais domātājs Johans Gotfrīds Herders (vācu: Johann Gottfried von Herder, 1744–1803) [2][8][10].

17. gs. zemniekiem mūsdienu Biķernieku apkaimes teritorijā piederēja nelielas sētas ar smilšainiem vai purvainiem laukiem un pļavām, tāpēc iztiku daudziem nodrošināja zveja ezeros un purvos [1]. 18. gs. vidū izveidojās Gaiļu muiža (vācu: Hahnenhof), kas kopš 1766. gada piederēja Rīgas namniekam Hānam (latviskojot – Gailis). Ar laiku gan muižu, gan blakus esošo ezeru sāka saukt par Gaiļu muižu un Gaiļezeru (vācu: Ganensee) [1].

20. gs. pirmajā pusē (līdz Otrajam pasaules karam) Biķernieku mežs bija Rīgas strādnieku tradicionāla nelegālo sanāksmju un sapulču vieta, kur notikušas vairākas tā dēvētās Meža sapulces [1]. Latvijas brīvvalsts laikā tur pulcējās un slepenas apspriedes noturēja komunisti. Savukārt no 1941. līdz 1944. gadā Biķernieku mežā tika nogalināti un aprakti tūkstošiem ebreju, padomju karagūstekņu un citu grupu pārstāvju. Tā ir viena no lielākajām nacisma terora upuru masu iznīcināšanas vietām Latvijā. Biķernieku meža memoriāls atklāts 2001. gada 30. novembrī [5][6].

Teritorija, ko tagad aptver Mežciema apkaime, ziemeļu daļā tika iekļauta Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā 1934. gadā, bet dienvidu (Biķernieku) daļa – 1974. gadā [1][3]. 20. gs. sākumā teritorija attīstījās kā mazstāvu apbūve uz Burharda muižas (vācu: Burchardshof, krievu: Бурхардсгофъ) zemes.

Savukārt 1974. gadā sāka īstenot daudzstāvu dzīvojamā rajona apbūves plānus. Rajona izstrādes projektu 1971. gadā izstrādāja institūtā “Pilsētprojekts” (krievu: «Латгипрогорстрой»), saskaņā ar kuru Mežciemā tika uzceltas 466. sērijas 5 stāvu, bet pamatā 602. sērijas 9 stāvu un 104. sērijas 16 stāvu lielpaneļu dzīvojamās ēkas [1][3]. Apkaimes plānojuma kompozīcijas pamatā ir iekšējā gājēju iela, kas ved uz apkaimes ziemeļu galā paredzēto, interesantā trīsstūra plāna konfigurācijā veidoto sabiedrisko un tirdzniecības centru. Tā celtniecība nav pabeigta un centrs nekad nav pilnvērtīgi darbojies[11]. Šīs apbūves pamatā bija ideja par mikrorajonu ar aptuveni 15 000 iedzīvotāju. 21. gs. turpinās apkaimes attīstība ar jauniem dzīvojamajiem kompleksiem.