Juglas vēsture

Strazdumuižas jaunā ēka

Juglas apkaime atrodas Rīgas austrumu daļā Juglas ezera rietumu piekrastē un tā notekas uz Ķīšezeru. Garumā izstieptie Ķīšu un Juglas ezeri un slīkšņainās zemienes starp tiem vēsturiski Rīgai bijuši dabas radīta aizsardzības līnija pret ārējiem ienaidniekiem. Tāpēc apkārtne nereti tika uzskatīta par “Rīgas pilsētas vārtiem”, kam no visām pusēm bija dabiski veidoti nocietinājumi.

Juglas vārds cēlies no lībiešu valodas vārda jog, joig, jok, kas nozimē upe. Tas ir viens no retajiem lībiešu valodas vārdiem, kas saglabājies Rīgas vietvārdos.

Vietai stratēģiski nozīmīga bija Bukultu pils uzbūvēšana 13.gs, kas funkcionēja kā pievārtes cietoksnis. Pirmā Juglas tilta celtniecība tika sākta jau 1220. gadā, nav zināms, kad šis tilts tikai pabeigts, bet 1226. gadā tas jau pastāvēja. Tas bija koka tilts, tāpēc bija pastāvīgi jāatjauno. Šis ir vecākais zināmais tilts Latvijas teritorijā. Dažādos karos tilts tika nopostīts, bet tā atjaunošanas laikā darbojās pārceltuve.

Strazdumuižas dzīvojamajā ēka

1226. gadā sastādītajā dokumentā par Rīgas patrimoniālā apgabala robežām teikts, saskaņā ar šo dokumentu ganības, pļavas, zvejas vietas un meži bija visu Rīgas pilsētas iedzīvotāju kopīpašums un Juglas teritoriju varēja izmantot Rīgas namnieki, tirgotāji un krustneši, bet novada vietējiem iedzīvotājiem par zemes izmantošanu bija jāmaksā nodeva pilsētai.

15.gs. rentnieku vidū minēti arī latvieši. No viduslaikiem saglabājušās arī ziņas, ka apkaime izmantota, lai papildinātu Rīgas dzeramā ūdens krājums. 18. gs. bagātie rīdzinieki – namnieki, rātskungi, tirgotāji – pie Juglas ezera ierīkoja arī atpūtas muižiņas.

Kamēr Juglā nebija uzcelta 20.gs. otrās puses daudzstāvu apbūve, bijušo muižiņu apkārtni dēvēja vecajos nosaukumos.

Tramvaju gala punkts Juglā

Plaši pieejamie ūdeņi un sausais priežu mežs 19.gs. vidū Juglu padarīja par iemīļotu rīdzinieku atpūtas vietu. No 1868. gada katru svētdienu rīdziniekus uz šejieni veda tvaikonītis. No 1884. gada uz Juglu varēja aizbraukt ar omnibusu. Juglas teritorijas esošajā Šmerļa daļā bijis smalks restorāns – Coundray, kura ēdienkarte Rīgā esot slavēta. Šeit izklaidējās arī studenti, kas gan nevarēja atļauties restorānu, bet rīkoja savus svētkus pie Bābelītes ezera, vietā, kas ieguvusi nosaukumu – Šampanieša kalniņš.

Lai uzlabotu satiksmi starp pilsētas centru un Juglu 1906. gadā tramvaja līnija tika pagarināta pāri Gaisa tiltam līdz Šmerlim, bet 1914. gadā - arī līdz Juglai. Jugla kā viena no pirmajām priekšpilsētām pieslēdza pilsētas ūdensvadam, ko 1903. gadā būvēja pie Mazā Baltezera ierīkotās ūdens sūkņa stacijas.

Padomju arhitektūras piemērs Veldres ielā

20.gs. 60-70. gados Juglā sākās plaša dzīvojamā masīva celtniecība. No plānojuma struktūras un cilvēku uztveres viedokļa Juglas apkaime iedalās vairākās mazākās daļās – Jugla (dzīvojamie kvartāli ap Brīvības gatvi un starp Juglas, Malienas, Murjāņu ielām), Makšķernieku ciemats (uz ziemeļiem no Siguldas virziena dzelzceļa līnijas), Strazdumuiža (kvartāls Juglas ezera krastā starp Brīvības gatvi, Juglas ielu un Pāles ielu), Neredzīgo ciemats (kvartāls Juglas ezera krastā, kuru caurvij Pāles iela) un Juglas zvēraudzētavas ciemats (kvartāli ap Mazās Juglas ielu apkaimes dienvidaustrumu daļā). Noteiktās Juglas apkaimes galvenais centrs ir teritorija abpus Brīvības gatvei, bet vēl jo izteiktāks ap Juglas ielas un Brīvības gatves krustojumu, kur izvietojušās daudzas iestādes, veikali un pakalpojumu uzņēmumi.